Pasaka par Stārķu pili
Galma āksts:
“Sen senos laikos, nemaz jau ne tik senos, bet pagājušā gadsimta otrajā pusē Staicelē sapulcējās Latvijas stārķi un arī viesi no visas pasaules (no tālās Āfrikas – stārķis Marabū, no Brazīlijas – Jabirū, no Malaizijas – Knābis, un, – kur tad vēl Indija, Vācija, Ukraina, Slovēnija, Lietuva, Grieķija...).”
Staiceles vecākais Stārķis Profesors svinīgi uzrunāja klātesošos:
“Hmm... jāā... Esiet sveicināti Staicelē! Staiceles pilsēta patiešām ir Stārķu pilsēta, bet mums nav pat savas vietiņas, kur visiem sapulcēties! Tas nekur neder, šis jautājums būtu nopietni jārisina...”
“Tā nemaz nav!” viņu pārtrauca Stārķis no Latgales. “Paskatieties apkārt – cik daudz ligzdu!”
“Tik un tā vietas visiem ir par maz!” noklabināja Stārķis no Zemgales.
“Mieru, tikai mieru!” stingrā balsī noteica Stārķis Profesors. “Tāpēc jau es esmu jūs visus saaicinājis, lai apspriestu un izlemtu šo jautājumu. Jāāā... ligzdu patiešām ir daudz, bet tajās apmetušās lielas ģimenes, un mūsu sapulcēm un mītiņiem vieta nepaliek. Kādi būtu priekšlikumi?”
Tad sarunā iesaistījās Stārķis no Āfrikas: “Redziet, kad mēs noturam vietējās sapulces savā zemē, mēs to darām klajā laukā – tuvāk lielai ūdens peļķei, lai pēc ilgas runāšanas var padzerties, noskaloties, un arī barības vairāk ir pie ūdens, bet jums te, kā skatos, ēdamais ir visapkārt, pat nezinu, ko ieteikt...”
“Tā nu gluži nav,” iekliedzās Stārķis no Kurzemes, “arī mums barības kļūst arvien mazāk, vardītes gandrīz pazudušas, sliekas tik dziļi ielīdušas zemē, ka stundām ilgi jāstāv un jāgaida, kad izlīdīs paelpot svaigu gaisu... un čūskas... tik viltīgas, šķiet, ka visas būtu beigušas maģistrantūru – izcili gudras kļuvušas!!!”
“Es, es...” kautrīgi iesāka jaunākais Stārķēns no Vidzemes jūrmalas, “domāju, ka mums vajadzētu uzcelt pašiem savu pili!”
“Ārprāts, ārprāts!” visi kā viens sāka kliegt un klabināt knābjus, “vai tu aptver, ko tikko pateici? Kādu pili... un vai tu maz zini, cik tāda izmaksās, lai to uzceltu? Un, vai tu zini vietu, kur to būvēt? Un, – vai tu zini, kādai tai jāizskatās?”
“Zinu! Tai jābūt ar četriem torņiem!” vienā elpas vilcienā izgrūda Stārķēns.
“Kāpēc, kāpēc ar četriem torņiem?” korī sāka kliegt pārējie stārķi.
“Mieru, mieru, tikai mieru!” stingrā balsī strīdu pārtrauca Profesors Stārķis, ideja jau nemaz nav tik slikta, un arī vieta man jau ir padomā – lūk, šī pati, kur mēs stāvam – Ruku kalns, augstākā vieta šajā pilsētā – viss labi pārredzams... Malacis, Stārķēn, liela, skaista ierosme, bet varbūt kāds domā citādāk?”
Iestājās klusums, varēja dzirdēt, kā pie Salacas upes vardes korī dzied savu nakts šūpuļdziesmu.
“Nu, – tad virzīsim šo jautājumu uz balsošanu. Kurš ir par pils celšanu, lūdzu, paceliet spārnus!”
Atskanēja spārnu švīkstēšana, un visu Ruku kalnu pārklāja paceltie stārķu spārni.
“Tātad – vienbalsīgi!” svinīgi paziņoja Stārķis Profesors.
“Urā, urā! Tātad celsim, celsim, un es zinu, es zinu, kā tai jāizskatās – ar četriem torņiem, un – katrā pils tornī jābūt pa vienai lielai ligzdai unnnnn...”, no prieka aizelsies, Stārķēns gribēja izteikt vēl daudz savu ideju.
“Tikai mieru, mieru, es saku!”, ar spārna vēzienu apklusinājis jauno Stārķēnu, noteica Stārķis Profesors un pagriezās pret viņu: “... kas tas ir ūnnnnnnnnnnnn? Paskaidro, bet bez kliegšanas, – kāpēc četri torņi un kāpēc četras ligzdas?”
“Tas tāpēc, ka mēs esam atlidojuši no četrām Latvijas debespusēm!” Stārķēns paskaidroja.
“Hmm, jā, tu gribēji teikt – no četriem novadiem?” iejaucās Stārķis Profesors.
“Jā, jā, jāāāāā... un tāpēc mums katram šajā pilī ir vajadzīga sava ģimenes ligzda, kur pašiem apmesties un viesus uzņemt – pa vienai Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales novadam!” priecīgi paziņoja Stārķēns.
“Ir nu gan tie jaunie tagad gudri!” domīgi noteica Stārķis Profesors, un pārējie stārķi klusēdami klanīja galvas.
Jaunais Stārķēns bija kā spārnos no laimes – Stārķis Profesors viņu tika nosaucis par gudru, un citi piebalsojuši... Un tad viņš nolēma pateikt vēl vienu tikko izspraukušos domu un Stārķēns iekliedzās, pārtraukdams ieilgušo klusumu:
“Un ligzdās jābūt tādām olām, kuras krēslas stundās sāk izgaismoties un dod gaismu līdz rītausmai, lai ceļu redz apmaldījušies staicelieši, makšķernieki Salacas upē, lai tiek apgaismota visa Staicele...” Jaunais Stārķēns bija tā aizrāvies, ka pat nepamanīja uz sevi vērstos citu stārķu izbrīna pilnos skatienus. “Lai varētu labi redzēt arī naktī, lai priecētu visus, visus iebraukušos viesus, tūristus...”
Stārķis no Brazīlijas ar sajūsmu skatījās uz jauno Stārķēnu un noteica: “Tu nu gan esi liels gudrinieks, – tik jauns, bet jau ar tādu lielu sirdi un skaistām idejām un domām! Bet, ja jau pils, tad ir nepieciešams arī pils saimnieks, saimniece, pils spoki, galma āksti, bet galvenais, – pils galms ir vajadzīgs ...”
Jaunais Stārķēns iesaucās: “Mums jau ir pils saimnieks un saimniece, mums ir arī pat spoki, un tie ir tik aktīvi kļuvuši pilsētas notikumos, mums ir galma āksts, rotaļnieks, mums ir... ir, nē, mums nav pils galma!” skumīgi noteica Stārķēns.
Stārķis Profesors ar lepnumu noraudzījās uz jauno Stārķēnu, bet pārējie stārķi bija tā aizrāvušies ar jaunā Stārķēna domām un idejām, ka pat nepamanīja, pa kuru laiku bija uzcelta pils ar visām ligzdām torņos un spožajām olām, kas deva gaismu visai apkārtnei, gan krēslai iestājoties, gan arī nakts melnumā.
Galma āksts: “Stārķi pili ir uzcēluši, pils torņos ligzdas novijuši, arī olas izdējuši, mums vairs atliek vairds tikai uzņemt pils galmā jaunos staiceliešus, kurus visi Latvijas un pasaules stārķi ir izraudzījušies savā kārtējā pavasara salidojuma sēdē Staicelē – Stārķu pilī!
